Vitauts Budreika: “Augstums iedod plašāku redzējumu.”
Starptautiskais meistars dambretē, daudzkārtējs Latvijas jauniešu čempions, Prāta olimpiādes „Pekina 2008” dalībnieks. 16 gadus nodarbojies pats, jau 11 gadus veltījis dambretes attīstībai Latvijā. Plaša spektra IT speciālists, trīs bērnu tēvs, fotogrāfs … Esiet pazīstami – Vitauts Budreika.
Vai esi dzimis salaspilietis vai esi “ienācējs”?
Piedzimu 1969. gadā, un mani pirmie dzīves gadi pagāja Salaspilī, pēc tam pārcēlāmies uz Rīgu. Salaspilī dzīvoju Dārza ielā, kur pavadīju bērnības un skolas gadu vasaras. Un, kā vairums vietējo bērnu, sākot ar 2. klasi, arī es kaplēju padomju saimniecības kilometrīgās biešu vagas… Salaspils ir mana dzimtā pilsēta, lai gan toreiz tas bija ciems. Pazīstu visus Daugavas krastus, kur bērnībā gāju spiningot, vietas, kur ar riteņiem braukuši!
Savukārt Kurtes muižā – tur, kur tagad atrodas kafejnīca “Burgers 66” manā bērnībā atradās vecais Salaspils klubs, kurā skatījos “Sindbada septīto ceļojumu”. Biju “priviliģēts”, jo manu bērnības draugu tētis bija kinomehāniķis, tāpēc visas filmas varējām skatīties no kinomehāniķa mazā ūķīša.
Salaspilī atgriezies otrreiz jau pieauguša cilvēka ādā. Kādēļ par savas dzīves vietu izvēlējies tieši Salaspili?
Atgriezos 2000. gadā, kad jau bija izveidojusies ģimene, piedzimusi vecākā meita. Izvēlējos Salaspili izdevīgās loģistikas dēļ – netālu atradās dārziņi, skola, sporta un mākslas skolas – ģimenēm ar bērniem te ir ļoti izdevīgi dzīvot. Mani trīs bērni – divas meitas un dēls, ir salaspilieši, jo šeit izauguši, un dēls vēl mācās. Te dzīvo radi un paziņas. Turklāt mājā, kurā es dzīvoju, savulaik bija dzīvojis arī mans dambretes treneris – Jānis Rimša. Arī gados, kad nedzīvoju Salaspilī, svētdienās braucu uz Salaspili spēlēt basketbolu, jo dambretistiem ir nepieciešama laba fiziskā sagatavotība – lai varētu izturēt garās spēļu partijas. Jānis gan jau ir mūžībā…
Kad atgriezos otrreiz, viss bija jāsāk no jauna – jāveido jauni kontakti. Tā gadījās, ka tiku “labprātīgi ierauts” korī. Koris “Lōja” bija tas, kas mani atgrieza sabiedriskajā dzīvē. Apmēram sešus gadus dziedāju korī. Piedalījos Vislatvijas Dziesmu svētkos, Rīgai – 810 un daudzos koncertos.
Papildus dziedāšanai korī kārtoju arī finanšu lietas, veidoju mājas lapu, fotografēju … Šobrīd esmu pārtraucis uzstāties korī, jo tas tomēr prasa ļoti daudz laika.
Tu pieminēji dambreti un savu treneri Jāni Rimšu. Tagad tavs vārds ir cieši saistīts ar dambretes spēli Salaspilī. Kāda ir tava interese attīstīt Salaspilī tieši šo prāta spēli?
Salaspilī dambreti sāku attīstīt 2011. gadā. Tā kā darbojos Latvijas Dambretes federācijas valdē un esmu arī Dambretes attīstības biedrības priekšsēdētājs, darīju šeit tieši to pašu, ko pa visu Latviju – braukāju pa skolām, uzrunāju direktorus – meklēju skolotājus, kuri sākumskolā varētu vadīt dambretes nodarbības. Kad pedagogi bija atrasti, rīkoju viņiem kursus ar interesantiem lektoriem, kuri stāstīja par dambreti un ar bērna prāta attīstību saistītiem jautājumiem. Pēc tam gādāju inventāru un reizi gadā rīkoju sacensības. Vismaz 20 Latvijas pilsētas šādā veidā esmu apbraucis. Salaspilī no 1.vidusskolas toreiz pieteicās skolotāja Ilze Čudare, kura ar lieliem panākumiem joprojām vada šo interešu izglītības pulciņu. No 2.vidusskolas iesaistījās skolotāja Inita Jurciņa. Ar laiku sapratu, ka ir jāsāk ar bērnudārzu izlaiduma grupiņu, lai tad, kad bērns aiziet uz skolu, viņam ir skaidrs virziens, kurā var darboties. Izrādījās – bērnudārzos interese bija ļoti liela!
Un kādi ir šo 11 gadu darba augļi?
Esmu izveidojis dambretes attīstības sistēmu, kurā trenējas ap 300 bērnu no visas Latvijas gan skolās, gan bērnudārzos, un tā ļoti labi funkcionē.
Ar laiku sapratu, ka viens pats nejaudāju aptvert tik plašu kontingentu, tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka ir izdevies uz Salaspili uzaicināt vienu no labākajiem Latvijas dambretistiem – Raimondu Vipuli, kurš pārņēma 2.vidusskolas bērnu trenēšanu un arī trenē Salaspils izlasi. Šo gadu laikā mums jau ir izauguši vairāki Latvijas čempioni dambretē. Un ir vēl daudz bērnu, kuri iegūst godalgotas vietas Latvijas čempionātos. Taču lielākais ieguvums ir tas, ka, spēlējot tādu prāta spēli kā dambrete, bērnos attīstās daudzas noderīgas īpašības un prasmes, kas sniedz iemaņas, kas turpmāk ļaus vieglāk apgūt zinības skolā: trenē spēju domāt vairākus soļus uz priekšu, attīsta spēju domāt tēlos un palīdz saskatīt kopainu. Sākumā bērns spēlē dambreti, risina sudoku un krustvārdu mīklas, atjautības uzdevumus, bet vēlāk jaunietis jau štuko savu mazo vai lielo biznesu. Latvijai ir vajadzīga gudrība un intelekts. Un tie abi veidojas no tā, ko es saucu par atkarību no prātošanas.
Lai izdomātu savu Nokia stāstu?
Šo gadu laikā diezgan daudz tekstiņu uzrakstīju vietnei www.salaspils.lv, ka dambretes spēle ir efektīva metode bērna prāta spēju attīstīšanai. Kad sāku, vecākiem bija jāstāsta, kāpēc bērniem ir vajadzīgas prāta spēles. Tagad tas vairs nav jādara, jo tad, kad septembrī skolotāja Ilze Čudare e-klasē ieliek pieteikšanās formu uz dambreti, 4 stundās piesakās 60 bērnu! Vecāki kādreiz domāja tā: mans bērns ies uz dejām, uz karatē, uz badmintonu un tad jau viņam pulciņu pietiks. Bet bērna attīstībai ir jābūt diferencētai – bērnam vajag gan mūzikas skolu, gan prāta attīstības pulciņu, gan fiziskās nodarbības. Jo ko mēs gribam? Izaudzināt harmonisku, patstāvīgi spriest spējīgu, radošu personību. Personības attīstība balstās uz trīs “vaļiem” – prāta attīstīšanu, muzikālā instrumenta spēlēšanu ar divām rokām un kādu fizisku sporta veidu. Šie trīs virzieni bērnā ir jāattīsta līdz 12 gadiem, pēc tam pusaudzis var izvēlēties vienu konkrētu ceļu. Ideāli, ja visam paralēli iet tāda dimensija kā māksla – radošums.
Ko tu gribi panākt caur šo dambretes attīstības kustību Latvijā?
Lai dambreti iekļauj skolas mācību programmā. Tā tas šobrīd notiek, piemēram, Armēnijā ar šahu, kurš ir iekļauts kā mācību priekšmetu skolu programmās.
Šķiet, tu pats esi visuzskatāmākais piemērs, kas izaudzis no šīs prātošanas atkarības. Esi kļuvis par plaša spektra IT speciālistu, kurš var darboties vairākās jomās.
Esmu bijis gan programmētājs, gan biznesa konsultants, gan projektu vadītājs. Tas, kas man nāk līdzi dzīvē no dambretes, ir strukturētā domāšana, kas ļoti nepieciešama programmēšanā, kurā viss norit ļoti konkrēti. Tur, kur esmu darbojies kā biznesa konsultants un kur uzņēmumu vadītāji ir vēlējušies optimizēt darba procesus, manu ieteikumu rezultātā sāk strādāt programmas, bet cilvēkresursus var pārvietot uz tiem darbiem, kurus programma nespēj veikt. Šis ir mans tiešais darbs, un tā ir joma, kurā es redzu daudz nejēdzību, piemēram, valsts un pašvaldību pārvaldē. Arī mūsu pašvaldībā daudzas lietas varētu optimizēt. Ikdienā sniedzu konsultācijas arī par mājas lapām un serveriem. Tā ir vēl viena IT joma, kurā varu būt noderīgs. Bet galvenais, ko varu palīdzēt – optimizēt procesus, lai panāktu ekonomiju – gan laika, gan finanšu līdzekļu ietaupīšanu.
Vai tu varētu minēt kādu konkrētu piemēru?
Mums ir e-veselība, kuru visi lamā. Tas ir valstiski nepareizi novadīts e-projekts. Bet mums ir arī e-Latvija, kas kļūst ērti lietojams projekts, kuru skaļi gan neviens neslavē, bet, principā tas tiek regulāri uzlabots, un visi lieto. Tātad ir lietas, kas ir salaistas dēlī, bet ir lietas, kas ir labi izveidotas. Salaspilī ir tāpat. Piemēram, varētu izveidot tādu sistēmu, lai daudzbērnu ģimenei nevajadzētu katru gadu iesniegt dokumentu, ka tā ir daudzbērnu ģimene. Ir ļoti daudz jautājumu, kurus varētu atrisināt, aizpildot tikai vienu anketu internetā, bet process uz šāda veida komfortu virzās ļoti lēni. Visapsviedīgākās šajā procesā ir bankas. Un ir jau arī saprotams, kāpēc – reti kura pašvaldība var atļauties samaksāt labam IT speciālistam.
Zinu, ka esi aizrautīgs fotogrāfs, kurš fotografē ne tikai savam priekam, bet arī dokumentē un iemūžina pilsētu un laikabiedrus: tev ir bijušas izstādes gan ar Salaspils skatiem no putna lidojuma, gan no dažādiem notikumiem. Pat foto grāmata veltīta Salaspils sporta skolas 15. gadadienai 2018.gadā “Salaspils sporta skola – no treniņiem līdz medaļām”.
Fotografēšana ir gan mans hobijs, gan atpūta. Var pat teikt – meditācija. Jo tad, kad skatos caur objektīvu, domāju tikai par to, kā iekadrēt – par pārējo esmu aizmirsis… Pārsvarā fotografēju dabu – elpoju svaigu gaisu, redzu dabu un priecājos par to. Kad atbraucu mājās, apstrādāju bildes un atkal priecājos. Fotografēšana, no visiem aspektiem, sanāk tāda win-win situācija. Protams, vajag zināšanas, vajag praktizēties. Fotogrāfijā ir savi likumi –nedrīkst nefotografēt, jo zūd iemaņas. Joprojām mācos no meistariem – eju kursos, braucu ar viņiem kopā plenēros. Arī fotografēt par Salaspils sporta skolu bija interesanti – divu gadu laikā biju safotografējis daudz sporta sacensību, treniņu, ka sanāca pabieza fotogrāmata. Esmu fotografējis arī pilsētas svētkus – cilvēkus tajos. Tagad mani tas attur, jo ir pārāk daudz aizliegumu vai formalitāšu fotogrāfijas atspoguļošanai. Fotografēju arī no drona, bet manas pirmās foto izstādes nosaukums bija “Salaspils no putna lidojuma”. Tad drona vēl nebija, toreiz izstādei fotografēju no lidmašīnas…
Vēl viena liela mīlestība Tev ir Gruzija…
Mani saista gruzīnu mentalitāte, viesmīlība, īstums draudzībā. Un nepārspējamā virtuve – itin viss, ko esmu tur ēdis, ir ļoti, ļoti garšīgs! Gruzijas daba. Kāpēc mums patīk bildes no putna lidojuma? Kāpēc mums patīk kalni? Stāvot uz zemes, redzi tik, cik redzi. Bet, kad pacelies drusku augstāk, arī skats paplašinās. Bet, kad esi pacēlies uz kalna – redzi vēl vairāk!
Augstums – kalni un debesis – iedod cilvēkam platleņķa redzējumu.
Fotografēju arī panorāmas stilā. To atklāju Norvēģijā. Ar ģimeni bijām ceļojumā, es ar mazo aparātiņu fotografēju, bet skatos – kaut kā nav… Bet, kā nav? Plašuma nav! Kā to dabūt? Sāku domāt un atklāju panorāmas un to, ka jāskatās augstāk. Augstums iedod plašāku redzējumu. Gan dzīvē, gan fotografējot nedrīkst stāvēt uz vietas – lai izdotos, jāmaina gan redzesleņķis, gan virziens.
Ingeborga Ansone, foto no V.Budreikas personīgā arhīva
Komentāri
Ierakstīt komentāru